Ir grūti aprakstīt, ko īsti nozīmē 12 dienās iziet pāri visai Latvijai. 526 kilometri. 676 tūkstoši soļu. Katrs no tiem bija izaicinājums – gan fizisks, gan emocionāls –, bet neviens netika sperts bez jēgas.
Kad sāku šo ceļu, zināju vienu – man vajag to paveikt. Šis nebija tikai par distanci vai sportisku sasniegumu. Tas bija stāsts par robežām – tām, ko nospraužam sev paši, un tām, kuras gribam pārkāpt. Mans mērķis bija ne tikai pārbaudīt savas spējas, bet arī pierādīt sev, ka ar gribasspēku iespējams šķērsot valsti un pašam sevi.
Ceļā sastapu cilvēkus, kuri neapzināti kļuva par maniem ceļa biedriem. Viņu uzmundrinājumi, atbalsts un vienkāršs cilvēcīgums bija milzīgs dzinējspēks. Brīžos, kad kājas atteicās klausīt, kad nogurums bija pārņēmis katru šūnu, tieši viņi palīdzēja noturēties uz kursa. Katrs "tu to vari", ko dzirdēju, bija vēl viens solis uz priekšu.
Protams, bija grūti. Bija lietus, bija karstums, bija tulznas un nogurums, par kādu iepriekš varēju tikai iztēloties. Bet bija arī klusie rīti, kad visa pasaule šķita iegrimusi mierā. Bija lauki, meži un ciemati, kur cilvēki smaidīja un sveicināja. Šie mirkļi kļuva par daļu no manas motivācijas turpināt.
Šis pārgājiens bija vairāk nekā ceļš no punkta A uz punktu B. Tā bija pārmaiņa manī pašā. Es uzzināju, cik daudz var paveikt cilvēks, kad viņš patiesi tic savam mērķim. Un to ticību ceļā ne reizi nezaudēju – tikai nostiprināju.
Šodien, atskatoties uz šo piedzīvojumu, es varu droši teikt – katrs no tiem 676 485 tūkstošiem soļu bija tā vērts. Ne tāpēc, lai pierādītu kaut ko citiem, bet tāpēc, lai pats sev parādītu, ka nekas nav neiespējams.
Es, Edgars Žagariņš, pārgāju pāri Latvijai 12 dienās no Lavošnieku robežu kontroles punkta līdz Akmeņraga bākai, gulēju hammokā, mugursomā līdzi bija visas nepieciešamās lietas, lai šīs dienas maksimāli izdzīvotu minimālismā.
#pārgājiens #pāriLatvijai #solopārgājiens #ceļšpiesevis
